Svētie raksti
Nav tāda svēta traktāta, kurā būtu tikpat intriģējoši apstākļi kā “Bhagavad-gītā”. Dialogs starp caru dinastijas karotāju Ardžunu un Kungu Krišnu, Dieva Augstāko Personību, pirms Mahābhāratas kara sākuma, ir plaši pazīstams kā Indijas garīgās gudrības dārgakmens.
Paralizēts no bailēm nogalināt savus radiniekus, draugus un skolotājus pretējā armijā, Ardžuna nolēma necīnīties, noliekot malā savu kšatrija (karotāja) sabiedrisko pienākumu. Krišna, kurš piekrita kļūt par Ardžunas kararatu vadītāju, kaujas laukā viņam daiļrunīgi izskaidro viņa karavīra pienākumus. Saruna pāriet uz virkni jautājumu un atbilžu par tādiem metafiziskiem jēdzieniem kā dvēsele, attiecības ar Dievu, atbrīvošanās, karma-joga (nesaistītas darbības princips), gjāna-joga (zināšanas) un bhakti-joga (mīlestības pilna klpošana).
Tulkojot “Bhagavad-gītu”, A.Š.Bhaktivēdānta Svāmi Prabhupada ir atklājis visus seno “Bhagavad-gītas” zināšanu noslēpumus un atvēris tos mūsu priekšā kā aizraujošu iespēju sevis pilnveidošanai un garīgam piepildījumam. “Bhagavad-gīta, kāda tā ir” ir visvairāk izdotā “Bhagavad-gītas” versija Rietumu pasaulē, un tā ir tulkota vairāk nekā 76 valodās.
Vedas
Vārds “Vēdas” ir cēlies no sanskrita vārda “vid”, kas nozīmē “zināt” vai “zināšanas”. Vēdu teksti satur informāciju par dažādām tēmām: no medicīnas līdz kosmoloģijai, no jogas un meditācijas paņēmieniem līdz valdības organizācijas un militāro protokolu nodarbību skaidrojumiem.
Kunga Vjāsadēva sarakstītās Vēdas ir sadalītas četrās grāmatās – Rigvēda (Vēdu senākās svētās himnas), Samavēda (melodiju Vēdas), Jadžurvēda (rituāli) un Atharvavēda (pieburšanas Vēdas). Vēdās bija arī Upanišadas, daudzas Sūtras (īsas patiesības grāmatas) un Vēdas (palīgzinātnes, kas saistītas ar Vēdu studijām, piemēram, astronomiju, astroloģiju un fonētiku).
Turklāt ir Upavēdas (zinātnes, kas nav tieši saistītas ar Vēdu studijām), piemēram, Ājurvēda (holistiskās medicīnas studijas) un Gandharva-Vēda – mūzikas studijas. Tajā bija iekļautas arī tādas purānas kā “Šrīmad-Bhāgavatama” un tādi eposi kā “Mahābhārata” un “Rāmājana”.
Saskaņā ar vaišnavu tradīciju šīs zināšanas tika nodotas no skolotāja uz mācekli mācekļu pēctecībā jeb paramparā.